Kāpēc mums tik daudz ir jāmaksā par siltumu?

Atbildot uz šo jautājumu, jāanalizē, par ko tiek maksāts, un jādara viss, lai maksu par siltumu samazinātu.

Bieži vien ir pavisam vienkāršas lietas, ko ikviens iedzīvotājs var darīt, lai samazinātu kopējo mājas siltumenerģijas patēriņu. Protams, ja šos pasākumus veiks un par siltuma patēriņa samazināšanu domās tikai viens mājas iedzīvotājs, nekas būtisks netiks panākts, un būs vien jāturpina maksāt ne tikai par reāli patērēto, bet arī par pašu vieglprātīgi zaudēto siltumu. Šī iemesla dēļ iedzīvotājiem pašiem, mājas ietvaros, negaidot pamudinājumu no ārpuses, būtu nepieciešams satikties un izrunāt to, kādi katrā konkrētajā situācijā būtu optimālie siltuma taupīšanas pasākumi.

Tikai kopīgi domājot un rīkojoties, iedzīvotāji varēs samazināt mājas kopējo siltuma patēriņu un attiecīgi arī rēķinu par siltumu. Turklāt lielāku ieguldījumu gadījumā pēc padoma vienmēr jāgriežas pie attiecīgajiem speciālistiem – konsultantiem, lai izvairītos no neveiksmīgiem un nelietderīgiem pasākumiem. Pieredze rāda, ka pirmie veicamie darbi ēkā ir tā saucamie “mājsaimniecības” pasākumi, kuriem ir nepieciešamas tikai minimālās investīcijas, bet iegūtais rezultāts ir liels.

“Mājsaimniecības” energoefektivitātes pasākuma piemērs. Kāpņu telpas ārdurvju stāvoklis. Vai nav izsisti ārdurvju stikli? Vai durvīm ir pierīkota un darbojas atspere, kas pēc atvēršanas tās atkal pilnībā aizver? Diendienā katrs vismaz divas reizes virina mājas ārdurvis, turklāt visbiežāk tās līdz galam neaizverot. Jāatceras, ka visi iedzīvotāji maksā par siltuma zudumiem caur neaizvērtām vai nesakārtotām ārdurvīm.

1. Siltuma patēriņš ēkā

Siltuma izdalījumi ēkā nav vienādi ar siltuma zudumiem: ziemā siltuma zudumi ir lielāki par siltuma izdalījumiem, bet vasarā – mazāki, tāpēc ziemā siltuma zudumus ēkās parasti kompensē apkures sistēma, bet vasarās pārpalikušo siltumu no telpas aizvada gaisa kondicionēšanas sistēmas.

Ēkas galvenā funkcija ir iekšējā mikroklimata nodrošināšana, veidojot no ārējās temperatūras, mitruma un vēja iedarbības izolētu vidi, kurā maksimāli tiktu izmantots dabīgais apgaismojums. Klimats telpā ir atkarīgs no tās lietojuma veida, piemēram, cilvēku skaita, aktivitātes pakāpes (smags roku darbs, ilglaicīga vai īslaicīga atrašanās telpās utt.), elektroiekārtu lietojuma (ledusskapji, veļas mazgājamās mašīnas, datori, piespiedu ventilācijas iekārtas u.c.).

No kopējā ēkas enerģijas patēriņa apkurei tiek patērēti aptuveni 60-80%, karstajam ūdenim – 10-20%, bet elektroenerģijai – 15-30%. Enerģijas patēriņa sadalījums atšķiras dažādās ēkās un ir atkarīgs no iedzīvotāju uzvedības, ēkas konstruktīvajiem parametriem un citiem faktoriem, kas minēti turpmāk šajā nodaļā.

1.1. Apkure

Faktiskais siltumenerģijas patēriņš apkurei ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, ēkas konstrukcijas, novietojuma, lieluma, noēnojuma, norobežojošo konstrukciju materiāliem, apkures sistēmas stāvokļa utt. Ne mazāk svarīgs faktors ir arī ēkas iemītnieku uzvedība.

Lai varētu salīdzināt dažādu ēku siltumenerģijas patēriņus apkurei, plaši tiek izmantoti ēku energoefektivitātes indikatori: iknedēļas, ikmēneša, ikgadējie siltumenerģijas patēriņi tiek attiecināti pret ēkas kopējo kvadratūru vai kubatūru (MWh/m2 vai MWh/m3). Tas dod iespēju salīdzināt iegūtos datus ar kaimiņu mājām un noteikt potenciālos energoefektivitātes paaugstināšanas variantus.

1.2. Karstā ūdens apgāde

Kopējais siltuma daudzums, kas tiek patērēts karstā ūdens apgādes sistēmā, sastāv ne tikai no siltuma daudzuma, kuru ēkas (dzīvokļa) iemītnieki patērē karstā ūdens veidā. Tam jāpieskaita arī siltuma zudumi no cauruļu, sildītāju un citu iekārtu virsmām, kā arī noplūdes no pilošiem krāniem un cauruļu savienojuma vietām. Ūdens zudumi no dažādu izmēru noplūdēm krānos doti tabulā.

Ūdens zudumi no dažādu izmēru noplūdēm krānos, m3/gadā

Siltuma daudzums, kas tiek nodots ēkas (dzīvokļa) karstā ūdens sistēmai, tiek aprēķināts, izmantojot datus par karstā ūdens caurplūdi (patēriņu) un karstā ūdens temperatūru.

Karstā ūdens patēriņu ēkās un dzīvokļos mēra ar plūsmas mērītāju. Gadījumos, kad siltuma skaitītāji nav uzstādīti, karstā ūdens patēriņš tiek noteikts aprēķinu ceļā, izmantojot normatīvos datus (maksimālais karstā ūdens patēriņš vienam cilvēkam ir 105 l diennaktī).

Latvijas būvnormatīvos LBN 221-98 “Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija” tiek ierobežota karstā ūdens temperatūra: izdales vietās jābūt ne zemākai par 55°C un ne augstākai par 70°C.

1.3. Ventilācija

Enerģijas patēriņš ventilācijai veidojas no telpās ieplūstošā gaisa uzsildīšanas un transportēšanas. Ēkās, kurās ir dabīgā ventilācijas sistēma, pieplūdes gaiss telpās nonāk caur neblīvumiem ēkas norobežojošajās būvkonstrukcijās, galvenokārt, logiem un durvīm, un tā uzsildīšana notiek ar apkures sildķermeņiem. Tāpēc, jo āra gaisa temperatūra ir zemāka, jo augstāka ir ūdens temperatūra un plūsma caur apkures radiatoriem. Siltais nosūces gaiss pa ventilācijas kanāliem nonāk atpakaļ atmosfērā.

Mehāniskās jeb piespiedu ventilācijas sistēmās pieplūdes gaiss tiek uzsildīts pieplūdes gaisa iekārtās, kuras aprīkotas ar ventilatoru un gaisa sildītāju. Gaiss no telpām tiek nosūkts ar nosūces ventilatoru.

Ja ēkas būvkonstrukcijas ir pārāk daudz noblīvētas vai pieplūdes sistēmas jauda ir maza, enerģijas patēriņš ir neliels, taču ēkā netiek nodrošināta nepieciešamā ventilācija, kas var izraisīt ēkas būvkonstrukciju bojāšanos un cilvēku veselības pasliktināšanos.

Dzīvojamajās telpās ventilācijas sistēmai ir jānodrošina svaiga gaisa pieplūde vienam cilvēkam 20 m3 stundā. Ja svaiga gaisa pieplūde ir lielāka, piemēram, logu konstrukcijas ir pārāk neblīvas vai ventilācijas iekārtas jauda ir pārāk liela, enerģijas patēriņš ir pārāk liels, un to nepieciešams samazināt. Dabīgās ventilācijas sistēmas ražības noteikšana ir ļoti laikietilpīgs process, un to veic ar ēkas spiedienu testa palīdzību.

2. Energoefektivitātes pasākumi dzīvojamajās ēkās

2.1. Organizatoriskā shēma

Lai samazinātu enerģijas patēriņu ēkā, ir nepieciešams saprast, kādi siltuma zudumi ir jākompensē, kāpēc tie ir radušies un kādi energoefektivitātes pasākumi ir jāveic. Tā kā katra māja ir unikāla, tad arī energoefektivitātes pasākumi katrai ēkai būs atšķirīgi. Atšķiras arī organizācijas, kuras būs iesaistītas to veikšanai. Tomēr šādu pasākumu realizācijas shēma neatšķiras.

2.2.Energoaudits

Energoefektivitātes pasākumus nedrīkst īstenot haotiski. Tie jāsāk ar ēkas energoauditu, kas ir jāuzskata par energoefektivitātes pasākumu īstenošanas pirmo soli.

Energoaudits ir sistemātiska procedūra, kuras mērķi ir:

• iegūt pareizu informāciju par esošo enerģijas patēriņu ēkā un noteikt faktorus, kas ietekmē šo patēriņu;
• noteikt un salīdzināt ekonomiski izdevīgākos energoefektivitātes pasākumus.

Veicot auditu, var tikt aplūkoti arī citi aspekti (tehniskais stāvoklis, vides problēmas), bet galvenā interese ir energotaupības iespējas. Energoaudita galaprodukts ir noteikta veida atskaite un ēkas energopase, kas tiek rakstīta, lai parādītu energotaupības iespējas un dotu pasūtītājam maksimāli objektīvu informāciju, un ļautu pieņemt pareizāko lēmumu.

Energoaudita rezultāti ir gan tādi, kas ir izmantojami tūlīt, gan tādi, kas lietojami ilgākā laika periodā.

• Energopase. Šis dokuments agri vai vēlu arī Latvijā būs nepieciešams, lai varētu pārdot māju vai dzīvokli.
• Enerģijas ietaupījuma analīze. Inženiertehnisko energoefektivitātes priekšlikumu uzskaitījums prioritārā secībā.
• Ekonomiskā analīze. Alternatīvu ekonomiskais pamatojums, lai saņemtu kredītus konkrētā pasākuma īstenošanai.
• Ekoloģiskā analīze. Alternatīvu ekoloģiskais pamatojums, lai pierādītu energoefektivitātes pasākumu īstenošanas rezultātā iegūto ietekmes uz vidi un klimatu samazinājumu.

Energoauditu nepieciešams veikt katru vai katru otro gadu, lai koriģētu datus energopasē un noskaidrotu, kādi darbi veicami atbilstoši jau padarītajam.

Energoauditu vajadzētu veikt energoauditoram ar augstāko tehnisko izglītību enerģētikas vai mehānikas inženierzinātnēs un pieredzi šajā nozarē. Ēkas īpašnieks var pajautāt, vai energoauditoram ir profesionālās civiltiesiskā atbildības apdrošināšana un kāda ir summa, par kuru viņa darbība ir apdrošināta. No ēkas īpašnieka viedokļa, šī apdrošināšana ir vēlama, jo viņš var saņemt kompensāciju gadījumā, ja energoauditors ir pieļāvis kļūdu savā darbā un tas vēlāk rada nevēlamas sekas ēkas īpašniekam.

Ēkas energoaudita izmaksas var svārstīties lielā diapazonā atkarībā no audita sarežģītības pakāpes, taču vidējās izmaksas par vienas daudzdzīvokļu ēkas standarta energoauditu (energoaudita laikā netiek veikti speciāli mērījumi, piemēram, ēkas spiediena tests) var būt robežās no 200 līdz 400 latiem.

2.3. Energoefektivitātes pasākumu klasifikācija

Vispārinot energoefektivitātes pasākumus ēkās, tos var iedalīt vairākās grupās pēc vienojošām pazīmēm. Balstoties uz Dānijas un citu valstu speciālistu pieredzi, energoefektivitātes pasākumus var iedalīt sešās grupās.

Lai varētu sasniegt plānoto enerģijas patēriņa samazinājumu, visbiežāk ir jākombinē dažādu grupu pasākumi, piemēram, I grupas pasākumiem nebūs nozīmes, ja vienlaicīgi netiks veikti K grupas.

Dažus no energoefektivitātes pasākumiem iedzīvotājiem ir iespēja īstenot tikai ēkas līmenī, bet dažus – tikai dzīvoklī. To realizācijai nepieciešamo ieguldījumu diapazons var būt ļoti plašs: dažreiz izdevumi ir nelieli, bet citos gadījumos nepieciešamas lielas investīcijas.

Ietaupījumi, īstenojot energoefektivitātes pasākumus

Energoefektivitātes pasākumi ēkās

Vispārinot energoefektivitātes pasākumus ēkās, zemāk dots to uzskaitījums alfabētiskā secībā .

•1.       Apkures sistēmas rekonstrukcija

Šī pasākuma mērķis ir ieekonomēt līdzekļus apkurei un paaugstināt komfortu. Jāatceras, ka tikai viena apkures sistēmas elementa, piemēram, cauruļvadu, nomaiņa viena pati var arī nesamazināt apkures izdevumus (dažreiz tie pat varētu pieaugt kredīta atmaksas dēļ).

•2.      Bēniņu siltināšana
Bēniņu siltināšana ir viens no efektīvākajiem siltuma taupības pasākumiem, kurš diezgan ātri atpelna ieguldītās investīcijas. Visbiežāk praksē uz bēniņu grīdas tiek uzbērta vai uzklāta siltumizolācija.

•3.      Pagrabu siltināšana
Šo pasākumu varētu sadalīt divos etapos.

•1.      Lai mazinātu siltuma zudumus caur pirmā stāva grīdu, nepieciešams siltināt pagraba griestus, uzklājot tiem izolācijas slāni.

•2.      Lai mazinātu siltuma zudumus caur pagraba ārējām sienām, ir jāveic pagraba ārsienu siltināšana. Parasti tas tiek veikts, uzklājot siltuma izolācijas materiālu, kurš tiek pārklāts ar gofrētām plāksnēm. Pēdējās nepieciešamas ne tikai, lai aizsargātu siltuma izolācijas slāni, bet arī lai ēka iegūtu acij tīkamāku izskatu. Pirms siltināšanas darbu sākšanas speciālistiem jāizvērtē, vai nepieciešama arī izolācija zem zemes, lai neveidotos siltuma tilti.

4. Ēkas ārsienu siltināšana
Šis pasākums ne tikai mazina siltuma zudumus caur ārsienām, bet arī novērš ārsienu caursalšanu, pelējuma veidošanos un palielina iekšējo sienu virsmu temperatūru. Parasti tiek īstenota ārsienu izolēšana. Tomēr īpašos gadījumos tiek veikta iekšējo sienu izolēšana. Tas tiek īstenots vecām ēkām, kurām obligāti ir jāsaglabā oriģinālās fasādes un arhitektonisko veidojumu izskats. Citos gadījumos iekšējo sienu siltināšana nav vēlama. Pieņemot lēmumu par dzīvokļa sienu siltināšanu no iekšpuses, ir nepieciešams veikt kondensācijas procesa aprēķinus un izmantot specifiskus materiālus.

•5.      Cauruļu siltuma izolācijas uzlabošana
Siltuma zudumi no slikti izolētām apkures sistēmas caurulēm pagrabos arī dod savu artavu siltumenerģijas rēķina paaugstināšanā. Tā iemesla dēļ būtu nepieciešams šīs caurules izolēt. Piemēram, pa cauruļvadu, kura diametrs 34 mm, plūst 50 C karsts ūdens. Siltuma zudumi neizolētam cauruļvadam ir 44 W/m. Pārklājot to ar 50 mm biezu izolāciju, zudumi samazinās līdz 7.5 W/m.

•6.      Logu noblīvēšana mājas koplietošanas telpās
Logi parasti ir ēkas vājais punkts. Zudumus šajā gadījumā var iedalīt pārvades un ventilācijas zudumos.
Siltuma pārvades zudumi caur stiklu ir 4-6 reizes lielāki nekā caur sienām, turklāt siltuma tilti parasti rodas vietās starp rāmi un sienu.
Arī ventilācijas zudumi var būt ļoti lieli, ja logus nevar blīvi aizvērt vai ja starp rāmi un sienu ir šķirbas. Šajos gadījumos trepju telpās siltuma zudumi pieaug palielinātas velkmes dēļ.
Logu aizsardzība pret laika apstākļu ietekmi (putu materiāls, lente vai audums) var ievērojami samazināt nevēlamos ventilācijas zudumus.

•7.      Veco logu nomaiņa pret modernākiem mājas koplietošanas telpās
Veco logu nomaiņa pret jauniem ēku kāpņu telpās nav uzskatāma par energoefektivitātes pasākumu. Tas vairāk jāvērtē kā kosmētisks remonts. Kaut arī tiek iegūts neliels siltuma zudumu samazinājums, šādi pasākumi vispār neatmaksājas, ja tos izvērtē no siltumenerģijas patēriņa samazinājuma viedokļa.

•8.     Mājas ārdurvju noblīvēšana
Līdzīgi logiem, arī ārdurvīm ir spraugas starp rāmi un sienu, bieži ir novērojamas šķirbas un neblīvumi arī pašās durvīs. Tie ir siltuma zudumu avoti. Tāpat kā gadījumos ar logiem, arī ārdurvju neblīvumu novēršanai nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Efektu dod arī atspere durvīs, kas tiek uzstādīta, lai durvis pašas kārtīgi aizvērtos.

•9.      Mājas ārdurvju nomaiņa
Gadījumos, kad iedzīvotāji izšķiras par jaunu ārdurvju uzstādīšanu, tiek ieguldīti 4-10 reizes lielāki līdzekļi, bet siltumenerģijas ietaupījumi paliek tieši tādi paši, kā iepriekšējā variantā ar durvju blīvēšanu. Tas vairāk jāvērtē kā kosmētisks pasākums.

•10.   Mājas vējtveru sakārtošana
Vējtveris ir telpa, kas atrodas starp ārdurvīm un otrām durvīm, kas savieno vējtveri ar trepju telpu. Vējtveris novērš siltuma zudumus no trepju telpas. Vējtvera sakārtošana un pilnvērtīga izmantošana bieži vien neprasa lielus kapitālieguldījumus. Šīs problēmas risinājums vairāk ir atkarīgs no iedzīvotāju vēlmes un uzvedības.

•11.   Siltuma mezglu uzstādīšana

• Moderniem individuāliem siltuma mezgliem ir daudz priekšrocību:
• ļauj kvalitatīvi regulēt ēku apkures sistēmas, nodrošinot telpās optimālu, iedzīvotāju izvēlētu temperatūru; nepieļauj pārkuri;
• iespējams ieregulēt nepieciešamo apkures un karstā ūdens temperatūras režīmu noteiktam laika periodam – diennaktij, nedēļai u.tml. (piemēram, naktī samazinot karstā ūdens temperatūru un par dažiem grādiem pazeminot telpu temperatūru);
• siltummainis nodala ēkas siltumapgādes sistēmā un ārējos siltumtīklos cirkulējošo ūdeni. Avārijas gadījumā apkures sistēmā var notikt tikai neliela noplūde;
• ēkas apkures sistēma strādā ar pazeminātu spiedienu, līdz ar to ir drošāka ekspluatācijā;
• minimāli uzturēšanas izdevumi;
• tiek nodrošināts vienmērīgs apkures režīms ēkas visos stāvos un visās sekcijās.

•12.   Apkures sistēmas balansēšana
Ir svarīgi, lai apkures sistēma būtu labi sabalansēta un lai katrs radiators saņemtu precīzi aprēķināto ūdens plūsmu. Ja apkures sistēma nav balansēta, daži radiatori saņem pārāk lielu plūsmu, šo radiatoru jauda ir pārāk augsta un telpu temperatūra ir stipri paaugstināta. Tajā pašā laikā citi radiatori saņem pārāk mazu plūsmu, kā rezultātā tiem ir mazāka siltumatdeve un telpās ar šiem radiatoriem ir pazemināta temperatūra. Lai paaugstinātu telpu temperatūru, parasti paaugstina turpgaitas temperatūru uz radiatoriem. Rezultātā rodas daudz augstāka temperatūra nekā nepieciešams tajās telpās, kurās tā jau ir pārāk augsta un, protams, rodas enerģijas pārtēriņš. Apkures sistēmas, kas apgādātas ar termostatiem uz radiatoriem, daļēji ir sabalansētas.

•13.  Automātisko temperatūras regulatoru uzlikšana ēkas siltuma mezglā
Automātiskā temperatūras regulatora uzstādīšana dod iespēju samazināt siltumenerģijas patēriņus gan diennakts laikā (piemēram, naktī padodot mazāk siltumu), gan speciālos laikos nedēļā utt. Tie dod iespēju arī ieprogrammēt ūdens temperatūru atkarībā no āra gaisa temperatūras.

•14.   Ēkas ventilācijas sistēmas rekonstrukcija
Visbiežāk ēkas ventilācijas sistēmas rekonstrukcija ir nepieciešama gadījumos, kad tiek nomainīti logi. Tas ir pasākums, kura rezultātā enerģijas patēriņš pieaug.