Es vakar aizgāju pie savas draudzenes, un mēs nedaudz pasēdējām. Kā jau reizi pa reizei tiekoties, daudz jaunu faktu un domu uzpeld. Šoreiz viņa man teica, ka viņa tika aplaupīta, kamēr bija Latīņamerikā, bet nekas traks neesot noticis, jo paņemts tika tikai un vienīgi telefons, kurš bijis viņas rokās. Protams, šausmas diezgan lielas un nezini īsti, ko darīt tādos brīžos, tu vienkārši sastingsti un ceri, ka viss beigsies labi. Kad bijām kārtīgi izrunājušās, mani vēl aizvien nepameta doma, kas ir jādara tajos brīžos, kad krīti par upuri laupītājiem. Nav jau tā, ka tas viss var notikt tikai milzīgās pilsētās, kur ir daudz cilvēku un nelieli tumši nostūri. Tā jau nav, tas viss var notikt arī ar mums jebkurā vietā; neviens nekad nevar zināt, kas pretimnācējam ir padomā.
Viena lieta ir tad, ja paņemts tiek telefons, tad īsti neko izdarīt nevar, bet ko darīt tad, ja paņemts tiek pilnīgi viss, ieskaitot tavu bankas karti. Pirmais, ko es uzreiz sapratu, ka vajag pašiem būt vienmēr sagatavotiem, ka kaut kas tāds var notikt. Ir jābūt piesardzīgiem, bet tajā pašā laikā nedrīkst glabāt visu savu informāciju vienā ierīcē. Kad viņas telefons tika paņemts, es domāju, bet kas notiktu, ja manu telefonu kāds šobrīd nozagtu. Tur iekšā ir visi mani attēli, es taču nevaru teikt laupītājiem, pagaidiet, es aizskriešu mājās pārlādēšu visas savas bildes uz datora, un tad es atgriezīšos pēc kādām 20 minūtēm, lai varat mani aplaupīt. Tā nekad tas nenotiks. Vai arī zinu, ka telefonā glabājas ļoti svarīgi dati, piemēram, telefona numuri, kurus pēc tam atgūt būtu praktiski neiespējami. Es labprāt palūgtu zagli izņemt manu SIM karti ārā, pirms dodas tālāk, jo viņš ar to iesākt neko nevar, bet man tas varētu aiztaupīt liekas galvassāpes, bet tā nekad tas nenotiek. Tāpēc visu svarīgo informāciju vajadzētu glabāt divos eksemplāros, lai nenotiek tā, ka vienā dienā esat pilnīgi kā bez rokām, ja kaut kas tiek pazaudēts, nozagts, vai pilnīgi vienkārši salūzt.
Šis gadījums man lika aizdomāties ne tikai par savu telefonu vai jebkuru citu ierīci, kas mums ir svarīga, bet arī par visiem mūsu finansiālajiem līdzekļiem. Skaidrs ir viens, ka, ja man kabatā ir kaudze naudas un tā tiek paņemta, neviens man to neatlīdzinās, tā ir mana problēma, ka es staigāju apkārt ar naudu. Bet pavisam cits stāsts ir tad, ja tiek paņemta mūsu karte. Ko darīt tad? Daudziem jau ir skaidrs un ir pieredze ar nozaudētām kartēm. Uzreiz ir jāzvana bankai, un karte jābloķē. Bet, piemēram, ja tiek nozagts pilnīgi viss, tad iestājas tāds šoka vilnis, ka pirmā lieta, par kuru iedomāsimies noteikti nebūs zvans bankai. Tāpēc šajā laika posmā zaglis karti jau iespējams ir paspējis izmantot, tāpēc derētu zināt, kā to visu risināt pēc tam. Īpaši liela problēma tā varētu būt tad, ja karti ir bez kontakta Zviedrija. Diemžēl banku uzstādījums ir tāds, ka pirmā iestāde, kurai jāziņo aplaupīšanas gadījumā ir banka, citādi visi radušies zaudējumi šajā laika posmā būs jāsedz mums pašiem. Es ceru, ka nekad nevienam negadīsies tikt aplaupītam, bet, ja tas notiek, tad vispirms vajadzētu paziņot bankai, lai papildus visiem šiem stresiem nenākas domāt par to, ka tas jums varētu maksāt vēl vairāk.
